Ar senču asarām, ar kokles balsīm tālām
Tu, Ikšķile, man pienāc tuvu klāt .
Kā liepai būs man lauka malā stāvēt,
Un sevī atmiņas kā bišu skūpstus krāt.
Mēs iesim lībiešos un vilksim zāļu jakas,
Kad saule debess vidū spoži stās,
Un zemē iemirdzēsies apglabātās saktas,
Un kapu kalnus ziedu smarža klās.
Mūs apskauj Daugava kā lēnprātīga māte.
Tās krastos – rasa, bronza, sudrabs, zelts.
Plauks vienmēr ābeles un ķirši tavās sētās,
Un bērni augšup tavus starus cels.
Tu mijkrēšļos un ziemās atgriezīsies
Un ļaudis sildīsi ar zemes uguņiem,
Bet rudeņos tev aizejošais sāpēs,
Un lapu segas klāsi tu pār tiem.
Ar senču asarām, ar kokles balsīm tālām
Tu, Ikšķile, man pienāc tuvu klāt.
Mēs – liepu ziedu sauja tavos vējos,
Tev mūsu sēklas savā klēpī vākt.
